Cik ilgi man, adoptētājam, būs jāgaida, līdz bērnu satikšu?
Gaidīšanas ilgumu nosaka vairāki apstākļi.
Pirmkārt, tavas vēlmes. Jo konkrētākus parametrus būsi norādījis, teiksim, “trīs gadus vecu latviešu puisīti bez veselības traucējumiem un bez māsām vai brāļiem”, jo ilgāka var sanākt gaidīšana, jo tev piedāvās tikai un vienīgi šādu bērniņu.
Otrkārt, lomu spēlē tavs kārtas numurs Adopcijas reģistrā, jo sevišķi tādā gadījumā, ja vēlies bērniņu, kas jaunāks par diviem gadiem – informāciju par šāda vecuma mazuļiem izsūta rindas kārtībā. Ja adoptētājs, saņēmis ziņas, neizrāda vēlmi tikties, tās nosūta nākamajam reģistrētajam vecākam utt. Informāciju par bērnu, kas vecāks par diviem gadiem, vienlaicīgi saņem visi adoptētāji, kuru vēlmēm konkrētais bērniņš atbilst, un, ja ar viņu personīgi iepazīties vēlas vairāki, pirmo laimīgo nosaka Adopcijas reģistrs.
Treškārt, adopcijas procesā pastāv vēl kāds – par reģistru spēcīgāks – kritērijs, proti, attiecības. Ja adoptētājs ar bērnu jau ticies un starp abiem izveidojusies emocionālā saikne, tas visu paātrina.
Te nu vietā rasties jautājumam – bet kā gan bērnu satikt un iepazīt? Šāda iespēja ir pavērusies tikai nesen. Turpmāk PLECS organizēs pārgājienus, kuros juridiski brīvie bērni varēs tikties ar nākamajiem vecākiem, lai cits citu iepazītu, teiksim, kopā sanesot malku ugunskuram vai uzspēlējot rokasbumbu. Ja vēlies tādā piedalīties,
piesakies šeit.
Esmu audžumamma, un man teica, ka drīkstēšu uzņemt bērnus tikai no savas pašvaldības. Vai tā ir taisnība?
Tā nav. Ja tu savā ģimenē labprāt uzņemtu konkrētu bērniņu, kas mitinās citā pašvaldībā, dod par to ziņu gan savai bāriņtiesai (pēc deklarētās dzīvesvietas), gan bāriņtiesai, kas par viņu atbildīga. Abas institūcijas tādā gadījumā var slēgt sadarbības līgumu, tajā nosakot pienākumu sadali abu starpā.
Kad man piedāvās bērniņu, vai man būs iespēja atteikties un izvēlēties citu audžubērnu?
Iespēja atteikties pastāv. Pirms bērniņa ievietošanas audžuģimenē vai specializētajā audžuģimenē bāriņtiesa rakstiski sniedz informāciju par viņa emocionālo stāvokli, par saskarsmes kārtību ar bērna vecākiem, pārējiem radiniekiem un tuvām personām, kā arī citiem apstākļiem, kas būtu jāņem vērā, mazo audzinot un aprūpējot. Desmit dienu laikā, izvērtējot savus resursus, kā arī tiekoties ar bērnu, audžuģimene sniedz atbildi – ir gatavi viņu uzņemt vai arī ne.
Tiesa, ja audžuģimene vai specializētā audžuģimene atsakās uzņemt bērnu 12 mēnešu laikā pēc statusa iegūšanas, bāriņtiesa var lemt par audžuģimenes piemērotību pienākumiem, kurus tā ir uzņēmusies.
Tātad, kaut arī izvēle pastāv, jautājums ir krietni daudzšķautņaināks. No vienas puses, audžuģimenes sūtība ir uz laiku nodrošināt mājas, lai bērnam nebūtu jānonāk vai ilgstoši jāpaliek bērnunamā, jo dzīve iestādē nekādā veidā neveicina viņa attīstību vai labizjūtu. Iespējai dzīvot mājās vajadzētu būt ikvienam bērnam – arī tam, kura dosjē nav no labākajiem.
No otras puses, ikvienai audžuģimenei ir savas stiprās un vājās puses, un ne katra var nodrošināt konkrēta bērniņa vajadzības. Līdz ar to iespēja izvēlēties – uzņemties atbildību pār bērnu vai neuzņemties – ir tikai loģiska.
Atliek tikai paust cerību, ka ar laiku Latvijā būs arvien vairāk – un dažādu – profesionālo audžuģimeņu, un daļa no tām vēlēsies arī sarežģītus izaicinājumus!