· 1 min lasīšana
Ir kāds stāsts, ar kuru grāmatā “Mindsight” dalās zinātnieks Daniels Sīgels. Sarunās ar kolēģi Rebeku viņš uzzinājis, ka sieviete ir augusi septiņu bērnu ģimenē, viņas māte bijusi alkoholiķe, savukārt tēvs cietis no bipolārajiem traucējumiem, un bērnu dzīve ritējusi pilnīgā haosā. Naktīs, kad vecāki trakojuši, bērni, cits citu apskāvuši, slēpušies bēniņos, un vecākā māsa lukturīša gaismā jaunākajiem stāstījusi pasakas.
“Dzīve bija īsta elle, un mums nebija ne jausmas, vai mēs no šī murga kādreiz atgūsimies,” pārdzīvoto Sīgelam raksturoja Rebeka.
Neparastākais Danielam Sīgelam šķita kas cits – viņa kolēģe bija pārsteidzoši mierīga: viegli tika galā ar sarežģītām situācijām un mierpilno pozīciju nezaudēja pat stresa mirkļos. Zinātnieks nenocietās un uzdeva jautājumu – kā gan, ņemot vērā bērnībā piedzīvoto haosu un bailes, viņai ir izdevies izaugt tādai?!
Vienīgi tad, ja mūs sajūt, varam sākt sevi sajust paši.
Un, lūk, ko Rebeka atbildēja.
“Nebija viegli, bet mani glāba vecākā māsa un mammas māsa – tante Debija. Viņa man palīdzēja aptvert, ka neesmu jukusi. Arī tajos brīžos, kad nevarēju viņu satikt, es zināju, ka vienmēr esmu viņas sirdī.”
Sīgels nekad neaizmirsa frāzi “būt kāda sirdī”. Tieši tas Rebekai izrādījās izšķirīgi.
Tikai pēc vairākiem gadiem viņš uzdūrās pētījumiem, kas pierādīja, cik attīstībai svarīgas vismaz vienas labas attiecības – tikai, ieņemot vietu cita cilvēka iekšējā pasaulē, cilvēks var atplaukt un iegūt emocionālu stabilitāti. Arī neironu ķēdes, kas aptver sirdi un no tām tālāk stīgo pa visu ķermeni, ir cieši saistītas ar rezonējošajiem kanāliem smadzenēs. Vienīgi tad, ja mūs sajūt, varam sākt sevi sajust, regulēt un pielāgoties dzīvei arī paši.
Citiem vārdiem sakot – mēs esam glābti, ja bērnībā piedzīvojam vismaz viena cilvēka mīlestību.
Ar līdzīgu vadmotīvu – “ikviens bērns ir viena gādīga pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta” – 23. novembrī noritēja Kristīgās Alianses bāreņiem konference, kurā piedalījāmies arī mēs, PLECS – Aija Zosule un Līga Tetere. Stāstījām par dažādiem ceļiem, kā kļūt par izšķirīgo cilvēku kāda bērna dzīvē – no viesģimenes vai brīvprātīgā bērnunamā līdz pat adoptētājam.
Te nu tā ir – iespēja katram iesaistīties kopīgajā dejā, kura bērniem ļautu izaugt par emocionāli veseliem un laimīgiem cilvēkiem.
Uz tikšanos Valmierā!
Sākšu ar provokatīvu jautājumu. Cik no jums zina, ko nozīmē abreviatūra NPAIS un kas tai ir kopīgs ar mūsu bērniem?! Atļaušos apgalvot, ka vairumam no jums, lasītāji, nav ne mazākās nojausmas. Un tam ir pavisam vienkāršs skaidrojums, jo burtu salikums NPAIS apzīmē pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidoto un labi iecerēto Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu, kura tā arī nekad nesasniedza tai izvirzīto mērķi –veicināt bērnu tiesību aizsardzībā iesaistīto institūciju sadarbību.
Aicinām uzņemošās ģimenes uz satikšanās pasākumu – šoreiz kopā ar bērniem gatavot picas! “Viņi ir tik forši! Paskaties uz D. – aizrāvies ar spēli tā, ka acis mirdz! Un mazā A. – kā viņa sarunājas ar ģimeni!” Mēs sačukstamies. Tā dažreiz mums PLECA satikšanās pasākumos gadās. Nu, nespējam valdīt prieku par bērniem! Bieži vien – arī apbrīnu. Teiksit – ko tur apbrīnot? Ir. Tik daudz kā!
Trīs atsevišķais dienas ilgušais dabas piedzīvojumu projekts “Es un Mēs dabā” kopā ar jauniešiem no Ādažu vidusskolas jauniešu dzīvēs ienesa nesaskaitāmas atmiņas, emocijas un jaunas atziņas. Šajā projektā, ko īstenoja Fonds PLECS sadarbībā ar Ādažu novada pašvaldību, jaunieši piedzīvoja dažādus dabiskus šķēršļus, risināja uzdevumus un pārrunāja savstarpējās attiecības, prasmes, kā arī meklēja savus iekšējos resursus un stiprās puses, kas veido resursu bāzi gan jauniešu vecumā, gan arī viņu turpmākajā dzīves gaitā.