· 2 min lasīšana
Reizēm doma par bērna uzņemšanu nāk kā uzplaiksnījums – tik spožs un neapstrīdams, ka apstāties jau šķiet neiespējami. “Mēs nolēmām par labu bērniņam,” saka topošā mamma vai tētis, un balss mazlietiņ vibrē. No aizkustinājuma un ilgām. Lēmums pieņemts, un nu gribas mazo satikt pēc iespējas ātrāk.
Šis mirklis ir īpašs un skaists.
Uz tik skaista fona viss pārējais var šķist gluži vai neiederīgs un pārmērīgi birokrātisks – ir jāiet uz bāriņtiesu, jākārto kaudze papīru, jāstāsta par sevi, jāielaiž dzīvoklī sveši cilvēki, jāiet apmācībās, praksē… Galvenais – tas viss paņem laiku, gana daudz laika. Rit dienas, nedēļas, mēneši, bet bērniņš – tas manējais! – tikmēr turpina dzīvot aprūpes iestādē!
Bērnam vajag laiku, lai izaugtu, bet ne mazāk šis laiks nepieciešams, lai izaugtu vecāki – no dabiski egoistiskiem pieaugušajiem taptu cilvēki, kas gatavi nolikt savu ego malā un rūpēties, rūpēties, rūpēties…
No ārpusģimenes aprūpes speciālistiem bieži dzirdēts salīdzinājums (diezgan precīzs, tāpēc atkārtošanas vērts) – lai pasaulē nāktu bioloģiskais bērniņš, ir jāpaiet deviņiem mēnešiem. Bērnam vajag laiku, lai izaugtu, bet ne mazāk šis laiks nepieciešams, lai izaugtu vecāki – no dabiski egoistiskiem pieaugušajiem taptu cilvēki, kas gatavi nolikt savu ego malā un rūpēties, rūpēties, rūpēties… Par to pašu vien jau ir šis stāsts. Laiku, kuru patērējam, lai nokārtotu visas formalitātes, papildinātu zināšanas un galu galā iegūtu tiesības iepazīties ar bērniņu un pēcāk uzņemt viņu savās mājās, vajag mums – lai taptu.
Mums, PLECAM, bieži jautā, ar ko sākt, kuru no bērniņu uzņemošajiem statusiem kārtot, ar ko tie atšķiras, kādi ir ieguvumi vienam, kādi trūkumi – citam. Kaut arī ir skaidrs, ka iespējas šobrīd ir ierobežotas (iesniegumu bāriņtiesai nosūtīt var, tomēr dēļ ārkārtas situācijas tā, teiksim, mājokli novērtēt nedosies), šis ir ideāls laiks, lai sāktu tapšanas ceļu! Uzzinātu variantus bērniņa uzņemšanai, bet varbūt vispār izlemtu, ko iesākt ar iekšējo urdošo sajūtu – vai es varu un gribu sniegt kādam mājas; izlemtu rimti un nesteidzīgi. Tā nu mēs, PLECS, padomājām – ir vērts runāt par praktiskajām iespējām, turklāt tieši šobrīd!
Ceturtdien, 23. aprīlī, plkst. 16 PLECA Facebook profilā par bērniņa uzņemšanu stāstīs Aija Zosule – PLECA mentorprogrammas vadītāja, kurai ir bagātīga un ilgstoša pieredze bērnu tiesību un bāriņtiesu darbības jautājumos.
#plecupiepleca
Paldies “Rimi Latvija” par atbalstu!
Sākšu ar provokatīvu jautājumu. Cik no jums zina, ko nozīmē abreviatūra NPAIS un kas tai ir kopīgs ar mūsu bērniem?! Atļaušos apgalvot, ka vairumam no jums, lasītāji, nav ne mazākās nojausmas. Un tam ir pavisam vienkāršs skaidrojums, jo burtu salikums NPAIS apzīmē pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidoto un labi iecerēto Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmu, kura tā arī nekad nesasniedza tai izvirzīto mērķi –veicināt bērnu tiesību aizsardzībā iesaistīto institūciju sadarbību.
Aicinām uzņemošās ģimenes uz satikšanās pasākumu – šoreiz kopā ar bērniem gatavot picas! “Viņi ir tik forši! Paskaties uz D. – aizrāvies ar spēli tā, ka acis mirdz! Un mazā A. – kā viņa sarunājas ar ģimeni!” Mēs sačukstamies. Tā dažreiz mums PLECA satikšanās pasākumos gadās. Nu, nespējam valdīt prieku par bērniem! Bieži vien – arī apbrīnu. Teiksit – ko tur apbrīnot? Ir. Tik daudz kā!
Trīs atsevišķais dienas ilgušais dabas piedzīvojumu projekts “Es un Mēs dabā” kopā ar jauniešiem no Ādažu vidusskolas jauniešu dzīvēs ienesa nesaskaitāmas atmiņas, emocijas un jaunas atziņas. Šajā projektā, ko īstenoja Fonds PLECS sadarbībā ar Ādažu novada pašvaldību, jaunieši piedzīvoja dažādus dabiskus šķēršļus, risināja uzdevumus un pārrunāja savstarpējās attiecības, prasmes, kā arī meklēja savus iekšējos resursus un stiprās puses, kas veido resursu bāzi gan jauniešu vecumā, gan arī viņu turpmākajā dzīves gaitā.