Adoptētājiem mūsu valstī ir divas iespējas, kā sastapt savu bērniņu. Pirmā: stāvēt tā saucamajā adopcijas rindā un, ik pa laikam saņemot kāda bērna aprakstu, izlemt – gribu viņu satikt vai arī ne. Otra: lai iepazītos ar bērniem, piedalīties kādā no atvērtajiem satikšanās pasākumiem un lēmumu par turpmāko pieņemt pēc tā.
Reizēm doma par bērna uzņemšanu nāk kā uzplaiksnījums – tik spožs un neapstrīdams, ka apstāties jau šķiet neiespējami. “Mēs nolēmām par labu bērniņam,” saka topošā mamma vai tētis, un balss mazlietiņ vibrē. No aizkustinājuma un ilgām. Lēmums pieņemts, un nu gribas mazo satikt pēc iespējas ātrāk.
Birokrātija ir biežāk minētais šķērslis visās grupās. Bet zem tās slēpjas dziļāka problēma – sistēma, kas pasauli redz tikai melnbaltu, lai gan reālā dzīve ir pelēktoņos. Lai šo rakstu varētu izsekot, vispirms īss skaidrojums, kā darbojas sociālā palīdzība. Liela daļa atbalsta — mājokļa pabalsts, garantētais minimālais ienākums, dažādi atvieglojumi — kļūst pieejama tikai tad, kad cilvēkam vispirms ir piešķirts noteikts statuss. Trūcīgas mājsaimniecības statusu piešķir, ja ienākumi nepārsniedz aptuveni pusi no valsts ienākumu mediānas; 2026. gadā tā robeža ir 425 eiro mēnesī pirmajai personai mājsaimniecībā. Maznodrošinātas mājsaimniecības robeža ir augstāka — 2026. gadā ap 680 eiro pirmajai personai. Statuss ir kā atslēga: ar to atveras vesela atvieglojumu pakete.
Katrs ceturtais cilvēks tiek sūtīts no vienas iestādes uz citu bez skaidra risinājuma. Visneaizsargātākajiem tas notiek daudz biežāk. Trūkst nevis labas gribas, bet sistēmas, kas darbojas kā vienots veselums. Latvijas atbalsts cilvēkam ir sadalīts starp daudzām iestādēm, no kurām katra atbild par savu gabalu. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) maksā pensijas un valsts pabalstus; Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) palīdz ar darbu; Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) lemj par invaliditāti; pašvaldību sociālie dienesti kārto vietējo palīdzību; vēl ir veselības aprūpe un nevalstiskās organizācijas. Cilvēkam, kuram vienlaikus vajadzīgas vairākas no šīm lietām, visas šīs “detaļas” jāsavāc kopā pašam.
Kad domājam par bērnu audzināšanu, bieži vien skaisti runājam par vecāku un bērnu attiecībām kā uzticības pilnu sadarbību. Taču realitātē sadarbības faktiski nav – vecāki pasaka bērnam – ko darīt, kā darīt un kad darīt, par “sadarbību” uzskatot savas gribas kaskadēšanu jeb savu vēlmju uzspiešanu bērnam. Kurš gan savā dzīvē nav dzirdējis vai pats izmantojis teicienu – “kad izaugsi liels, tad varēsi darīt kā gribi, bet līdz tam…”.
Ir sācies jauns projekts Latvijā, kas palīdzēs cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga sociālā palīdzība. Projekts saucas “Sociālās drošības interešu pārstāvības tīkls”. To atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds un vada nodibinājums “Fonds PLECS”.
Piedāvāju veikt nelielu domas eksperimentu. Iztēlojamies, ka mēs vēl neesam piedzimuši. Vēl neesam nonākuši uz planētas Zeme. Vēl tikai plānojam nonākt Pasaulē. Taču, protams, vēlamies nonākt uz Zemes tādos apstākļos un tādā vidē, kur mums būtu iespējams īstenot visu savu potenciālu. Loģiski, vai ne? Līdz ar to – ko mēs darām? Kas ir tās lietas, dati, faktori, apstākļi, ko iekļaujam savā priekšizpētē, lai varētu pieņemt lēmumu – kurā ģimenē vēlamies piedzimt?
Atzīmē kalendārā šo ceturtdienu, 9. maiju, un piedalies Demokrātijas svētkos uz mākslas centra NOASS klāja!
Šobrīd Latvijā daudz tiek diskutēts par to, kā taupīt valsts līdzekļus, lai atbalstītu drošības vajadzības. Mēs saprotam šī jautājuma nozīmību, taču vēlamies atgādināt, ko tieši mēs vēlamies aizstāvēt – Latviju un tās bērnus. Ja nebūs bērnu, nebūs arī Latvijas, ko aizstāvēt.
Trešdaļa cilvēku, kuriem palīdzība būtu vajadzīga, pēc tās nemaz nevēršas. Sistēma viņus neredz – jo ir uzbūvēta tā, lai cilvēks ceļu atrastu pats. Kad runājam par „vēršanos“ pēc atbalsta, domājam aktīvu soli: cilvēks dodas uz pašvaldības sociālo dienestu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, Nodarbinātības valsts aģentūru vai nevalstisku organizāciju un lūdz palīdzību. Tas atšķiras no pabalstiem, kas pienāk automātiski — piemēram, pensija vai ģimenes valsts pabalsts par bērnu —, kurus cilvēks nemaz neuztver kā „vēršanos“. Tieši aktīvā vēršanās ir vieta, kur sistēma daudzus pazaudē.
