Autors: Georgs Rubenis
2020./2021. akadēmiskajā gadā augstskolās Latvijā studēja nedaudz vairāk par 79 tūkstošiem cilvēku, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati. Atļaušos apgalvot, ka vairums no viņiem studijas izvēlējās, jo apzinās, ka 21. gadsimtā zināšanas un prasmes ir ne tikai nopietna konkurences priekšrocība darba tirgū, bet arī nodrošina apzinātu un jēgpilnu dzīvi kopumā. Respektīvi, viņi saprot, ka ir jāmācās, lai ne tikai kļūtu par labu ārstu, skolotāju vai inženieri, bet arī jēdzīgu cilvēku un sabiedrības locekli.
Vienlaikus ir dzīves jomas, kurās joprojām esam viduslaikos, ticam un ceram, ka spējam iztikt bez jebkādas izglītības un zināšanām. Un viena no tām ir vecākošana, iespējams, nozīmīgākā no mūsu dzīves lomām.
No savas pieredzes varu teikt, ka pat labi izglītoti un tiešām saprātīgi indivīdi no sirds tic, ka vecākošanas prasmes ir kaut kas, kas cilvēkam piemīt no dabas un attīstās pašas no sevis līdz ar bērna piedzimšanu. Raugi, ja mani vecāki un vecvecāki spēja mani izaudzināt bez jebkādām teorijām, tad es arī to varēšu izdarīt. Un vispār – vecākus un bērnus neizvēlas!
Protams, ar šādu pieeju ir iespējams izdzīvot, un vairumā gadījumu tiešām nekāds liels ļaunums netiek nodarīts, jo bērni izaug par “normāliem” cilvēkiem.
Būsim atklāti, jautājums “Cik labi vecāki esam saviem bērniem?” nekad nav bijis no vieglākajiem un ērtākajiem.
Tomēr arvien vairāk ir tādu cilvēku, kas nav gatavi samierināties ar to, kā ir. Tāpēc viņi šādus jautājumus ne tikai uzdod, bet arī meklē uz tiem atbildes, nebaidoties arī jautāt pēc palīdzības. Jo viņi saprot, ka vecākošana prasa konkrētas zināšanas un prasmes, kas nerodas pašas no sevis. Turklāt tās ir apgūstamas un pilnveidojamas visa mūža garumā, jo mūsu attiecības ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem nebeidzas līdz ar viņu pilngadību.
Saskaņā ar CSP 2020. gada datiem Latvijā 43,2% ģimeņu aug nepilngadīgi bērni, tātad teju puses valsts iedzīvotāju ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir vecākošana jeb bērnu audzināšana. Tā nosaka, kādi aug un nākotnē būs vismaz 359 tūkstoši Latvijas bērnu, kas pašlaik ir vecumā līdz 17 gadiem. Tomēr tikai niecīga daļa no šīm ģimenēm ir izvēlējusies apgūt vecākošanas prasmes, ko piedāvā dažādas izglītības iestādes un nevalstiskās organizācijas. Piemēram, manis pārstāvētajā “Centrā ZIN” vecāku izglītības programmā līdz šim mācījušies nepilni 1200 vecāku. Arī man zināmā citu organizāciju statistika ir tikpat pieticīga un būtiski atpaliek no citu attīstīto valstu pieredzes.
Vienlaikus pēdējo desmit gadu laikā strauji ir pieaudzis vientuļo vecāku, īpaši vientuļo māšu, ģimeņu īpatsvars kopējā ģimeņu skaitā. Izplatītākais ģimenes tips pērn bija viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6%), savukārt tikai 16,2% bija precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem. Tādējādi vecākošana arvien vairāk mēdz gulties uz viena pieaugušā pleciem.
Arī pārējā statistika, kas atspoguļo bērnu labbūtību skolās un ģimenēs, Latvijā nebūt nav iepriecinoša un turpina pasliktināties. Un te nevaram vainot tikai Covid-19 pandēmiju vai “sistēmu”, bet arī paši sevi. Jo, lai cik banāli tas neskanētu, katram ir jāsāk pašam ar sevi, lai ne tikai ikviens bērns Latvijā justos sadzirdēts, saredzēts un vērtīgs, bet arī iedibinātu un tālāk saviem bērniem nodotu un sabiedrībā veidotu apzinātu vecākošanas kultūru.
Mums beidzot ir jāapzinās, ka vecākošana nav bērna fizioloģisko un materiālo vajadzību apmierināšana, bet gan bērna potenciāla attīstīšana un attiecību veidošana ar mērķi atbalstīt, uzklausīt un iedvesmot.
CSP analīze bezkaislīgi liecina, ka vecāku izglītības līmenis būtiski ietekmē to, kāds izglītības un ienākumu līmenis būs bērnam pieaugot. Aptaujas dati rāda: ja laikā, kad personām bija 14 gadi, viņu vecākiem bija pamatizglītība vai zemāka, tikai 14,1% iedzīvotāju jau pieaugušo vecumā (25–59 gadi) ir augstākā izglītība. Tāpat arī pētījumi apliecina, ka lielā mērā, audzinot savus bērnus, mēs atkārtojam savu vecāku pieredzi. Arī to, kas nebūt nav turpināšanas vērta.
Vienīgais veids, kā salauzt šo apburto loku, ir mācīties būt par labiem vecākiem, jo jaunākie zinātniskie pētījumi un zināšanas piedāvā iespēju dzīvot kvalitatīvi un bez nožēlas. Piemēram, “Centra ZIN” vecāku izglītības programma jeb VIP septiņu nedēļu laikā ļauj vecākiem izprast bērna smadzeņu attīstību agrīnajā dzīves periodā, sākot jau no prenatālā perioda, un drošās piesaistes nozīmi bērna attīstības sekmēšanā. Programma piedāvā arī daudz praktisku rīku, metožu, uzdevumu, kuri palīdz ikdienas saskarsmē ar bērniem, veidojot pozitīvus paradumus, dziļu emocionālu saikni bērnam ar vecāku.
Manuprāt, pašreizējā globālā krīze ir īstais laiks vecākošanas apgūšanai, kas ir trīskārša investīcija – sevī, savā ģimenē un sabiedrībā –, kas var palīdzēt mūsu bērniem un valstij sasniegt augstākās virsotnes. Un vasara ir īstais laiks, lai pilnveidotu savas vecākošanas prasmes.