Latvijas atbalsta sistēmā strādājoši pret pakalpojuma saņēmējiem izturas labi un ar cieņu. Tikai “labs serviss” bieži neatrisina to, kāpēc cilvēks vispār atnāca. Šī plaisa ir svarīgākais, ko atklāj Fonds PLECS pasūtītā aptauja.
Raksta pamatā ir 2026. gada martā veikta aptauja (to veica pētījumu centrs SKDS), kurā piedalījās 888 cilvēki no sešām grupām, kas dzīvē reāli saskaras ar sociālā atbalsta sistēmu: seniori no 65 gadiem, cilvēki ar invaliditāti, daudzbērnu ģimenes, trūcīgas un maznodrošinātas personas, no vardarbības cietušie un cilvēktirdzniecības upuri. Atšķirībā no cita veida izvērtējumiem, kas skaita saņēmējus un izmaksāto naudu, šī aptauja jautāja cilvēkiem tieši: vai palīdzēja?
Kad mēģinām novērtēt, vai sistēma strādā, parasti aplūkojam to, kas viegli izmērāms — cik cilvēku apkalpots, cik pabalstu izmaksāts, cik ilgi nācies gaidīt. Pēc šiem rādītājiem aina ir iepriecinoša. Aptaujā 84% cilvēku, kuri atbalstu saņēma, novērtēja apkalpošanas kvalitāti pozitīvi, un 87% norādīja, ka pret viņiem izturējās cieņpilni. Tas ir labs rezultāts, kas liecina par profesionālu apkalpošanas kultūru, un to nedrīkst noniecināt.
Tikai te slēpjas āķis. Uz jautājumu, vai saņemtā palīdzība patiešām atrisināja viņu situāciju, pilnīgu vai būtisku uzlabojumu apstiprināja tikai 27,8% cilvēku. Vairākums — gandrīz 54% — runāja par daļēju uzlabojumu, bet 14,3% teica, ka palīdzība situāciju neuzlaboja vai pat pasliktināja. Citiem vārdiem: cilvēks tika laipni uzklausīts, korekti apkalpots — un aizgāja ar to pašu neatrisināto problēmu, ar kuru atnāca.
Visspilgtāk — tur, kur vajadzība vislielākā
Šī pretruna visasāk parādās cilvēku ar invaliditāti grupā. Tieši šeit apkalpošanas kvalitātes vērtējums ir aptaujas augstākais — 91,8% pozitīvu atsauksmju. Un tieši šeit rezultāts ir viens no zemākajiem: tikai 24,5% apstiprina, ka situācija pilnībā atrisinājusies. Liela pieklājība un zems “sausais atlikums” vienā un tajā pašā grupā nav nejaušība — tā ir visas sistēmas problēmas miniatūra.
Kāpēc rezultāts atpaliek — un kāpēc tas nav viens stāsts
Būtu negodīgi teikt, ka katra nepilnīga atrisināšana ir ierēdņa vaina. Aptaujas analīze ļauj nodalīt vismaz četrus principiāli atšķirīgus iemeslus, kāpēc rezultāts nav pilnīgs. Tos vērts izšķirt, jo katrs prasa citu risinājumu.
Pirmais — pakalpojuma dizains. Daži pabalsti pēc paša nodoma ir domāti situācijas mazināšanai, ne atrisināšanai. Piemēram, mājokļa pabalsts (pašvaldības maksāts atbalsts, kas sedz daļu apkures un komunālo izdevumu) atvieglo rēķinus, bet nepaceļ cilvēka ienākumus. Šādā gadījumā „daļējs uzlabojums“ ir tieši tas, ko pabalsts spēj dot.
Otrais — situācijas plašums. Ja ģimenei vienlaikus ir zemi ienākumi, slims bērns un nestabils mājoklis, neviens atsevišķs pabalsts to neatrisina; cilvēks var būt apmierināts ar vienu komponenti, bet kopumā “palikt uz vietas”.
Trešais — kritēriju robeža. Daļa cilvēku objektīvi atrodas tieši pakalpojuma saņemšanas robežas otrā pusē. Konkrēti runa ir par diviem kritērijiem. Lai saņemtu pašvaldības sociālo palīdzību un ar to saistītos atvieglojumus, cilvēkam parasti vispirms jāpiešķir trūcīgas mājsaimniecības statuss; 2026. gadā šī robeža ir 425 eiro ienākumu mēnesī pirmajai personai. Cilvēks ar 428 eiro ienākumiem formāli nav „trūcīgs“ — viņu no pakalpojumiem šķir trīs eiro. Otrs kritērijs attiecas uz invaliditāti. Vai cilvēkam to piešķirt, izlemj Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, un, ja darbspēju zaudējums novērtēts zem 24%, invaliditāte (un ar to saistītais atbalsts) netiek noteikta. Persona ar 23% pie 24% sliekšņa paliek bez tā.
Cik tieši cilvēku iekrīt tieši šajā „robežas otrā pusē“, aptauja atsevišķi neuzskaita — tā nošķir četrus iemeslus, bet nesadala daļēji atrisinātos gadījumus pa tiem procentos. Tāpēc šeit precīzi zināms ir pats kritērijs un robeža (425 eiro; 24% darbspēju zaudējuma), nevis konkrēta cilvēku proporcija.
Ceturtais — reālas nepilnības. Gari gaidīšanas laiki, nepilnīga informācija, nepārdomāta koordinācija starp iestādēm. Cilvēka neapmierinātība ir patiess sistēmas spogulis, un tieši tas ir nepieciešamo reformu prioritārais mērķis. Praksē šie četri iemesli mēdz darboties vienlaikus, bet to nošķiršana pasargā no abām vienkāršotajām galējībām — gan no sistēmas attaisnošanas, gan no apgalvojuma, ka „nekas nestrādā“.
Divi mērogi vienā tikšanās reizē
Šo plaisu palīdz saprast vienkāršs sociālantropoloģisks novērojums: tikšanās ar iestādi cilvēkam vienlaikus norisinās divos pavisam atšķirīgos mērogos. Pirmais ir attiecību mērogs — vai mani sagaidīja, uzklausīja, izturējās ar cieņu. Otrais ir iznākuma mērogs — vai mana problēma pēc tam ir mainījusies. Cilvēks gandrīz vienmēr vispirms novērtē pirmo, jo tas ir tas, ko viņš telpā tieši izjūt. Tāpēc augstie pieklājības rādītāji nav pārsteigums — tie liecina, ka apkalpošanas „rituāls“ tiek nostrādāts labi. Bet labi nostrādāts rituāls vēl nepārveido cilvēka dzīves apstākļus.
Zīmīgi, ka paši respondenti šo atšķirību nojauš. Kāds aptaujas dalībnieks brīvā lauka komentārā formulēja precīzi to, ko atklāj skaitļi:
„sniegt ne tikai īstermiņa atbalstu, bet ieviest sistemātiskus atbalsta mehānismus, kas orientēti uz situācijas atrisināšanu“ — respondenta atbilde aptaujas brīvā lauka jautājumā
Ko ar to darīt
Galvenais secinājums ir mainīt fokusu. Uzlabot procesu, kura kvalitāte jau ir laba, ir mazāk steidzami nekā uzlabot rezultātu, kas ievērojami atpaliek. Praktiski tas nozīmē pakāpenisku pāreju no procesa rādītājiem — cik apkalpots, cik izmaksāts — uz rezultatīvuma rādītājiem: vai cilvēka situācija patiešām uzlabojas. Kamēr mēs mērīsim tikai to, cik pieklājīgi cilvēku noraidām, mēs neredzēsim, ka viņš aizgāja bez risinājuma.
Avoti: aptauja „Sociālās aizsardzības sistēmas izaicinājumi“ (SKDS, CAWI, 2026. gada marts, n=888); Labklājības ministrijas, VSAA, VDEĀVK un CSP dati; Tiesībsarga 2023. gada ziņojums; lsm.lv, lvportals.lv publikācijas (2024.–2026.). Slīprakstā izceltie izteikumi ir respondentu atbildes aptaujas brīvā lauka jautājumos; tās ir minimāli rediģētas salasāmībai, jo datu eksportā tika bojātas latviešu diakritiskās zīmes. Pelēkajos lodziņos sniegti termina vai skaitļa paskaidrojumi. Sagatavojis nodibinājums „Fonds PLECS“ projektā „Sociālās drošības interešu pārstāvības tīkls“.