Mums ir jākļūst par uzticēšanās lielvalsti. Kādēļ? Tāpēc, ka citādi mēs kā valsts, kā sabiedrība tālāk neizrausimies. Vienkārši netiksim. Mūsu šodienas piegājiens neder. Jā, mēs strādājam un darām to sasodīti daudz. Tomēr diendienā katrs no mums redz – lai gan pamatīgi rukājam, darbojamies neskaitāmas stundas dienā, nedēļā, tomēr citi izraujas priekšā. Un aizskrien mums garām. Kaitinoši, vai ne?
Nav jau tā, ka mēs nepilnveidotos. Nav tā, ka mēs necenstos uzlabot savu efektivitāti, produktivitāti. Mēs investējam programmatūrās, mašīnās, sistēmās, pieejas procesos – viss modernākais mums ir nopirkts. Mēs aicinām koučus, trenerus un izmēģinām neskaitāmas jaunas, svaigas pieejas. Bet konkurētspējā aizvien atpaliekam. Kāpēc? Kas ir tajā konkurētspējā? Kas tur ir par problēmām?
Mums visiem ir sapņi. Taču, kas ir tas, kas nosaka – sapnis realizēsies vai nē?saka – sapnis realizēsies vai nē?
Vai tā ir plānošana? Jā, tā ir svarīga. Tas ir kā ikdienas prāta un darba roku treniņš. Tomēr tas nav izšķirošais. Vai tas ir perfekti izstrādāts scenārijs? Man nekas nekad nav noticis tā, kā biju domājis. Unikāla ideja? Tādas īsti nav. Vienmēr – tiešām vienmēr – var atrast kaut ko līdzīgu. Kas tad – pielietotās mūsdienu tehnoloģijas un “data driven decision making” pieeja? Jā, tā palielina produktivitāti, bet tā nav izšķiroša lieta. Kas tad? Superkvalitatīvs un superprasmīgs vadītājs? Tāds neeksistē.
Un tomēr – kas mums, pieaugušajiem, un bērnam ir kopīgs brīdī, kad bērns mācās kaut ko jaunu? Tas ir ambiciozs sapnis? Jā, abiem kopīgs. Piemēram, bērnam, kad tas vēlas iemācīties staigāt. Vai tie indikatori, kas liecina, ka ir progress? Jā, abiem kopīgs. Mums projekta sasniegšanai tādi ir. Bērnam arī – spēja piecelties. Sākumā uz ceļiem. Pēc tam kājās. Tad spēt paspert vienu soli. Tad otru. Tad to visu savietot un staigāt. Kas vēl ir kopīgs? Sapņa realizācijas pieeja? Nē, tas mums nav kopīgs.
Bērni paralēli izmēģina dažādas taktikas, prototipē pieejas, līdz momentā, kad ir iemācījušies staigāt, to saliek kopīgā plānā un postracionalizē, kā tieši tas jādara. Viņi izmēģina. Viņi dara.
Ko darām mēs? Pieaugušie, kuri taču visu vienmēr zina (starp citu, nekad vēl savā dzīvē neesmu saticis pieaugušo, kurš visu zina)? Mēs spēlējam teātri, ka visu zinām. Vispirms aprakstot, ko un kā darīsim un ka tas sanāks tā un ne citādi. Lai gan, jaunas lietas darot, mums nav ne mazākās jausmas, kam un kā tieši ir jānotiek! Tad saprotam, ka visu vieni paši nevarēsim. Vajadzētu sadarboties. Taču, pirms sadarboties, esot gudri un piesardzīgi cilvēki, mēs vispirms uzrakstīsim detalizētus līgumus par lomu sadalēm, atbildībām, konkrētām darbībām, kuras ir jāizdara. Joprojām izliekoties, ka zinām darbības, kas un kā jādara. Un priecājamies par to, jo šādi – slēdzot sarežģītus līgumus – izvairīsimies, ka mūs kāds apčakarēs.
Un tā mēs darām gan publiskajā sektorā ar iepirkumiem, kas no attīstības viedokļa ir viens no dīvainākajiem izdomājumiem, gan privātajā sektorā ar visiem “pitch”, sadarbības līgumiem, aprakstiem un milzīgu dokumentācijas kaudzi, pirms vispār uzsākam sadarbību. Taču te attīstība arī parasti beidzas. Esam noguruši. Esam noguruši no priekšdarbiem, uz desmitiem lapu rakstot sēžu protokolus, skaidrojot, ko mēs domājam ar vienu vai otru terminu, kāda ir mūsu definīcija vienam vai citam vārdam. Un tad labākajā gadījumā īstenojam nedaudz labāku pagātnes variantu. Bet… šādā scenārijā tad arī izčākst attīstība, inovācijas un konkurētspēja paliek tādā pašā līmenī, kādā bija pirms tam.
Mēs, pieaugušie, darām divas ļoti dīvainas lietas. Spēlējam šo pieaugušo teātri, kur izliekamies, ka precīzi zinām, kas notiks, un neuzticamies viens otram, cenšamies vispirms pasargāties, ka kāds mūs neapčakarē. Lai gan alternatīvā cena šīm mūsu darbībām ir milzīga.
Ja bērni šādi pieietu savai attīstībai, viņi nekad neiemācītos staigāt.
Mums ir jātrenē spēja uzticēties un paļauties. Mums tas ir jātrenē, jo citādi nav iespējams attīstīties, pilnveidoties. Citādi nav iespējams sadarboties. Citādi nav iespējams iegūt un akumulēt resursus. Piemēram, “Printful”, kas ziedoja “Plecam” kopumā summu, kuru raksta ar piecām nullēm, līdz galam nezinot visu, uzticoties solījumam. Kas būs, ja “Printful” vadītājs Dāvis Siksnāns uzzinās, ka es perfekti nezinu nākotni? Nekas. Viņš sapratīs, ka esmu tāds pats kā viņš. Kas notiks, ja kāds no sadarbības partneriem mani apčakarēs? Arī nekas. Turklāt – vai tad paši, kaut vai neapzināti, kādu neapčakarējam katru dienu? Vai vienmēr laikā atbildam uz visiem e-pastiem, nezinot, kādu domino efektu tas var radīt? Vai, kad apsolām izdarīt vienu vai otru lietu saviem līdzcilvēkiem, to vienmēr precīzi ievērojam? Nekad neko nekavējam?
Tas ir sasodīti grūti. Arī man. Joprojām. Bet skarbākais ir tas, ja mēs šo teātri turpināsim – mēs iemācīsim mūsu idiotismu bērniem. Viņi mācās, mūs atdarinot. Viņi iemācīsies neticēt sapņiem. Neuzticēties viens otram. Beigsim spēlēt teātri, ja ne sevis, tad vismaz savu bērnu dēļ.
Latvija ir brīnišķīga valsts. Nekur citur nedēļas laikā nav iespējams izdiskutēt ideju ar valstsvīriem, galvenajiem ierēdņiem, lielākajiem spēlētājiem privātajā un NVO sektorā un vienkārši cilvēkiem. Taču mums vēl jāmācās, ka konkurētspēja ir sadarbība. Un sadarbība ir uzticēšanās. Un bez tās mēs nekur tālāk netiksim. Pirmais solis, ko varam darīt, – ja ne sākt paši ar sevi, tad vismaz nespiest citus tēlot teātri. Mēs paši arī bieži pieprasām detalizētus aprakstus, detalizētus lomu un atbildību sadalījumus. Nedarīsim tā. Uzticēsimies. Un paļausimies.