Adoptētājiem mūsu valstī ir divas iespējas, kā sastapt savu bērniņu. Pirmā: stāvēt tā saucamajā adopcijas rindā un, ik pa laikam saņemot kāda bērna aprakstu, izlemt – gribu viņu satikt vai arī ne. Otra: lai iepazītos ar bērniem, piedalīties kādā no atvērtajiem satikšanās pasākumiem un lēmumu par turpmāko pieņemt pēc tā.
Mazliet konteksta
Pagājušā gada vasarā, fondam PLECS sadarbojoties ar Bāriņtiesu asociāciju un Labklājības ministriju (LM), tika panāktas izmaiņas LM iekšējos noteikumos, un aiz šī lietišķā teikuma slēpjas veselas jaunas ēras sākums. Līdz tam laikam neviens adoptētājs, kurš nebija saņēmis oficiālu “norīkojumu” par satikšanos, bērnu vaigā skatīt nevarēja – vēlmi iepazīties viņš drīkstēja izteikt, izlasījis bērna aprakstu. Sekoja tikšanās bērnunama sienās – kādā no atpūtas telpām vai psihologa kabinetā, un parasti šādā situācijā ērti nejutās ne bērns, ne topošie vecāki. Bērns apzinājās, ka viņu novēro un vērtē, un bieži vien lielā vēlme nonākt ģimenē un iepatikties viņu sastindzināja, neļaujot uzvesties dabiski. Tomēr gana mulsinošās izjūtas, iepazīstoties tik lietišķi, vēl varētu pieņemt; sarežģītāk ir ar tikšanās radītajām sekām. Sakot skaidri un gaiši, ikviens saprātīga vecuma bērns apzinās, kāpēc bērnunamā tieši ar viņu runāties ierodas sveši pieaugušie, un, ja pēcāk seko tikai klusums, viņam ir skaidrs – ticis izbrāķēts.
PLECA satikšanās pasākumos sastapušies 158 bērni un 109 ģimenes.
Pēc noteikumu maiņas situācija kļuva citāda: potenciālajiem vecākiem un bērniem, kas vecāki par diviem gadiem, pavērās daudzveidīgākas un – pats svarīgākais! – dabiskākas iespējas iepazīties. Nodibinājums “Fonds PLECS” uzņēmās organizēt satikšanās pasākumus ārpus iestādēm, aicinot tajos piedalīties cilvēkus, kas jau ieguvuši adoptētāju statusu. (Šādi pasākumi notiek arī audžuģimenēm, aizbildņiem un viesģimenēm.) Teju vienlaikus VSAC “Rīga” filiāle “Rīga”, kas atrodas Kapseļu ielā un kurā mitinās bērni ar funkcionālajiem traucējumiem, sāka rīkot tā saucamos atvērtos pasākumus, un reizi mēnesī tos apmeklēt var ikviens, kas vien vēlas.
Par likteņiem un stereotipiem
Kopš noteikumu maiņas ir pagājis mazliet vairāk par gadu, un, piemēram, PLECA rīkotajos satikšanās pasākumos sastapušies 158 bērni un 109 ģimenes. “Skaidrs, ka ideālajā pasaulē lielākā daļa bērnu pēc pasākuma nonāktu mājās; tā sakot, ģimene atnāca, ieraudzīja, iemīlēja un – paņēma! Tā notiek, bet ne vienmēr,” situāciju raksturo PLECA pasākumu organizatore Zane Karele. “Tomēr satikšanās pasākumi tik un tā spēcīgi maina likteņus un stereotipus – pirmkārt, uzņemošās ģimenes iepazīst reālos bērnus un, viņus satikuši, bieži vien pārdomā un ir gatavi uzņemt vecākus bērniņus, un, otrkārt, satikšanās pasākumi ietekmē arī mūs, organizatorus. Iepazinušies ar konkrētiem bērniem, mēs spējam viņus precīzāk raksturot potenciālajiem vecākiem, kas pie mums vēršas ikdienā, un nereti tieši tādā veidā bērni nonāk ģimenēs.”
Pieteikšanās anketa ir atrodama fonda PLECS mājaslapā, un biedrība aicina to aizpildīt visus, kuri jūtas gatavi dot bērniem mājas. Kad anketa būs aizpildīta, ar cilvēku sazināsies biedrības darbinieks, sniedzot informāciju par tuvāko iespēju satikties. PLECA pasākumi – gan pārgājieni dabā, gan radošas darbnīcas – norisinās vienu vai divas reizes mēnesī dažādās Latvijas pilsētās.
“Varētu teikt, ka satikšanās pasākumi un to rezultāti apliecina – bērnu aprūpē un lēmumos, kas ietekmē viņu dzīvi, formāla un noteikumos balstīta pieeja nevar būt primārā,” uzsver fonda vadītāja Inga Oliņa. “Visā, kas saistās ar bērniem un viņu labizjūtu, ir nepieciešama liela deva cilvēciskuma, iejūtības un klātbūtnes.”
Pieredzes stāsts
Sintija un Aivars ir adoptētāju ģimene, kas savus bērnus iepazinuši tieši pasākumā ārpus aprūpes iestādes. Kad piedalījušies pirmoreiz, jaunā pieredze likusies satraucoša – neesot varējuši aptvert, ko teikt bērniem un kā izturēties – , taču jau nākamais pasākums šķitis mazāk biedējošs. “Arī bērnu bija vairāk, un varējām daudz ko darīt kopā – bija pankūkas jācep, visādas foršas lietas…” stāsta Aivars. “Kad mums kursos stāstīja par bērniem, tādas kā bailes radās. Kad atsūta aprakstu lapas un palasa, arī… Bailes! Kad satiec bērnus sejā, domas ir pavisam citas un uztvere mainās.”
Lasu un brīnos – tas ir par viņiem?! Dzīvē tā nav.
“Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs vispirms redzam to bērniņu – kāds viņš ir,” uzsver Sintija. “Pēc tam mēs saņēmām aprakstu par abiem bērniņiem, kas tagad ir mūsu ģimenē, un mazliet saķērām galvu. (..) Ar vīru spriedām, domājām un nolēmām par labu šiem bērniem – neskatoties uz to, kāds ir apraksts. Bērnus jau bijām satikuši un redzējuši, cik viņi ir aktīvi un pozitīvi. Viņi ir tādi, kā tieši mums – kā mūsu ģimenei!”
“Lasu un [brīnos] – tas ir par viņiem?! Dzīvē tā nav,” piebilst Aivars. “Tā nav kaut kāda A4 formāta lapa ar dīvainiem medicīniskiem terminiem – tas ir dzīvs bērns, kurš ir smaidīgs, priecīgs, kurš skrien, spēlējas. Un tas ir pavisam citādi!”
Ģimene guvusi vēl vienu jaunu pieredzi – satiktie bērni bijuši gados vecāki, nekā ģimene plānojusi. “Pirms nepilna gada, kad rakstījām iesniegumu bāriņtiesai, mēs, protams, rakstījām cerībā satikt bērniņu, [vecumā] maksimums līdz pieciem gadiem. Un vienu bērniņu. Ja būtu brāļi vai māsa, apsvērtu domu par diviem. Varbūt. Vīram bija liels varbūt,” smaida Sintija. “(..) Bet rezultāts ir ļoti labs.”
Sarunas brīdī uzņemtie bērniņi ģimenē pavadījuši trīs nedēļas, un grūtības, kas šajā laikā parādījušies, jaunie vecāki uzskata tikai par dabiskām un ikdienišķām – teiksim, daudz laika jāpavada, kopā mācoties.
“Kā jau ģimenē,” abi piebilst.