PIRMS DIVĀM NEDĒĻĀM
14.10 No PLECA uzņemošajām ģimenēm nosūtīta īsziņa par sešus mēnešus vecu meitenīti smagā veselības stāvoklī, kurai meklējam audžuģimeni. “Derētu paņemt ūdeni,” iešaujas prātā. Doma atnāk par vēlu – telefons sāk zvanīt acumirklī.
Atbildu uz jautājumiem un stāstu, ko zinu. Pareizāk sakot – ko nezinu. Jo nezināmā ir daudz. Pat ārsti nevar pateikt, vai mazā spēs kustēties un staigāt, kā darbosies viņas smadzenes, kas cietušas no smagiem sitieniem; pat ne to, cik daudz viņa redz un redzēs. Ir bijušas vairākas operācijas un jācer uz labāko, bet jābūt gataviem uz ļaunāko. Skaidrs ir tikai viens – mazā ļoti vēlas piedzīvot šo pasauli. Dzīvība karājās mata galā, bet viņa izķepurojās.
15.30 Telefons zvana nepārtraukti – kā viena saruna beidzas, nākamā sākas. Nevarot sazvanīt, ģimenes raksta e-pastus, un uz tiem atbild kolēģe. Dažas no sarunām ir ļoti emocionālas – līdz asarām; maza un neaizsargāta cilvēkbērna ciešanas atvērušas durvis pašu zaudējumiem.
16.10 Balss lēnām aizsmok. Nākas sev atgādināt, ka ģimene, kas zvana, man ir “padsmitā” pēc kārtas, toties tas man nedod nekādas atlaides. Viņiem esmu pirmais un galvenais informācijas avots, pieņemot tik būtisku lēmumu dzīvē – atsaukties, lai palīdzētu.
Klausos audžuģimeņu stāstos. “Ir daudzi slimi bērni, tas nekas! Mani tas nebaida,” saka viena. “Esmu mediķe, man ir pieredze – pašai mājās slims bērniņš,” tā cita. “Varu pielāgot māju, ja būs kustību traucējumi, tikai sarežģītāk, ja ratiņkrēsls – negribu, lai viņai kaut kas tiktu liegts!” saka vēl kāda. Visi vēlas sazināties ar bāriņtiesu. Mums ir apbrīnojamas ģimenes!
Vēlmi uzņemt meitenīti paudušas 29 ģimenes.
16.50 Īsa pauze. Nolemju piezvanīt bāriņtiesai – kā viņiem klājas. Zvanu, aizņemts. Tikai pēc trešā zvana atskan noguris, kluss “jāaaa…” Abas sākam smieties – no balsīm vairs nekā daudz nav palicis pāri. “Milzīgs, milzīgs paldies jums, bet… lūdzu, vairs nedodiet manu numuru nevienam!” viņa saka.
Vēlmi uzņemt meitenīti paudušas 29 ģimenes.
TIEŠI ŠODIEN
Ir īpaša diena! Mazā dodas uz savām mājām.
Uz jautājumu, kā jūtas, audžumamma atbild: “Ir liels vieglums. Pēc iepazīšanās ar viņu mūs vairs nevarētu pierunāt gaidīt citu bērniņu! Viņa nav kaut kas, ko izvēlas. Viņa ir personība ar lielo burtu.”
Šodien ir cilvēciskuma svētki.
Sakām lielu, lielu paldies bāriņtiesai par sadarbību un ikvienai ģimenei, kas zvanīja un rakstīja! Jūsu sirdis ir īstajās vietās.
Teksts: Zita Vēvere