Agates* ceļš līdz patiesībai par sevi bijis ilgs un sāpīgs. Faktu, ka tikusi adoptēta, viņa atklāja tikai divdesmit septiņu gadu vecumā, taču izjūta, ka ir atšķirīga, pavadījusi kopš mazotnes.
*Vārds mainīts.
Agates dzīvessstāstu uzzinām nejauši. Uzaicinām viņu vadīt divus PLECA satikšanās pasākumus, un viņas enerģija un dedzīgums ir tik liels, ka aizrauj visus, kas tajos piedalās. Kādā pauzē, pārmijot dažus vārdus, viņa atklāj, ka pasākumi ar bērniem no aprūpes iestādēm viņai nozīmē īpaši daudz. “Kad mani uzrunājāt, jūs taču nezinājāt, vai ne?” viņa prasa. – “Ko nezinājām?” – “To, ka es pati esmu adoptēta.”
Vai viņa būtu gatava par to pastāstīt? Jā, pēc pārdomu brīža skan atbilde, bet tikai anonīmi – lai pasargātu vecākus. “Jau ilgi dzīvoju ar domu, ka vēlos dalīties,” saka Agate. “Varbūt ar to varu adoptētājus pamudināt uz atklātību. Varbūt varu atbalstīt vai iedrošināt kādu, kas nonācis līdzīgā krīzē. Ja kaut vienam – vecākam vai bērnam – mans stāsts noderēs, būšu laimīga.”
– Teici, ka vienmēr esi to zinājusi. Kā tā?
– Kā vēlāk stāstīja vecāki, jautājumus esmu uzdevusi jau kopš dažu gadu vecuma. “Mammīt, vai es esmu jūsējā?” – “Jā, pelīt, tu esi mūsējā,” viņa atbildēja. Pēc laika prasīju atkal. “Bet vai tiešām esmu jūsu meita? Man tādi mati, bet jums tādu nav!” – “Nē, tētim tādi bija jaunībā!” Bet es nenomierinājos. Visu laiku mani pavadīja nojausma: kaut kas nav kārtībā. Ne mīlestības trūkuma dēļ tāda radās, nē! Vecāki mani ļoti mīlēja, es mīlēju viņus, bet… Es izskatījos un uzvedos tā, savukārt viņi – pilnīgi citādi. Bija arī neizskaidrojamas nianses. Atceros, kā bērnībā pieeju pie galda, paņemu krievu avīzi un skaļi izlasu virsrakstus. Skaidrā krievu valodā!
Vēlāk visām tuvākajām draudzenēm, ar kurām biju augusi kopā, jautāju: “Kā jums šķiet, vai ir ar mani viss ir okei? Vai es esmu savu vecāku bērns?” Visas atbildēja apstiprinoši. Pieaugušā vecumā sāku studēt psiholoģiju, lai saprastu, kāpēc jūtos tā, kā jūtos. Jau pirmajā kursā pasniedzēji stāstīja, ka psiholoģiju mācās tie, kuriem ir problēmas. “Bet man jau nekādu nav!” pie sevis padomāju. Tad sāka jukt mana pirmā laulība. Vīrs gribēja bērnus, un es nonācu izvēles priekšā – vai nu bērni, vai arī šķiramies. “Es nevaru,” atbildēju. “Man kaut kas nav… Es nevaru.”
Pēc laulības šķiršanas sāku apmeklēt psihoterapeitu. Pie tā paša arī nonācām – lielu problēmu, ko risināt, nav, bet es turpināju justies pazudusi. Joprojām meklēju atbildes.
Aizgāju pie mammas un skaidri un gaiši pateicu: “Ja ir kaut kas, ko man pastāstīt, gribētu to uzzināt, kamēr abi esat dzīvi!”
– Tev droši vien nebija fotogrāfiju, kurās esi maza.
– Tā kā biju sīciņa, pašai šķita, ka pirmās fotogrāfijas ir no pusgada vecuma. Tas aizdomas neradīja. Radīja kas cits. Pēc laulības izjukšanas pieteicos pie astrologa (kā jau krīzē, izmēģināju visas iespējas!) un pirms iešanas vaicāju mammai, cikos esmu dzimusi. Viņa saminstinājās, bet atbildēja. Kad manām draudzenēm sāka dzimt bērni, es klausījos viņu stāstos un sapratu, ka dienu, kurā pasaulē nācis tavs bērns, aizmirst nav iespējams. Bet, kad jautāju mammai, kāda bija mana dzimšanas diena, viņa atbildēja neskaidri: “Nu… Laukā sniga.” Puzles gabaliņi likās kopā lēnām un ilgstoši.
Tad tētis saslima ar vēzi. Prognozes bija piecdesmit pret piecdesmit; ārsti nedeva simtprocentīgu garantiju, un mēs nezinājām, kā viss beigsies. Aizgāju pie mammas un skaidri un gaiši pateicu: “Ja ir kaut kas, ko man pastāstīt, gribētu to uzzināt, kamēr abi esat dzīvi!”
“Labi, mēs aprunāsimies…” mamma atbildēja, un es uz mirkli sastingu. Tātad ir, ko dzirdēt?! Pa galvu šaudījās domu virpuļi – varbūt tētis nav īstais, varbūt mamma atnāca pie tēta ar jau esošu bērniņu, varbūt tētim bija meita no iepriekšējās laulības… Visādi dzīvē gadās.
Tad mamma ieradās pie manis darbavietā. Vairs neatceros, kas bija par gadalaiku, bet, šķiet, ka silts. Viņa ātri nobēra savu sakāmo – tevi paņēmām pusotra gada vecumā tur un tur – , dziļi izelpoja un sacīja: “Tagad es iešu.”
Tajā mirklī man kļuva skaidrs, ka neesmu tā, par ko sevi esmu uzskatījusi. Kādu nedēļu klusēju, tad piezvanīju mammai un jautāju, kā viņa jūtas. “Es beidzot esmu sākusi gulēt,” viņa atbildēja. “Savukārt es vairs neguļu…” teicu.
– Tas noteikti bija milzīgs trieciens.
– Pirmajos mēnešos es vienkārši sēdēju un raudāju. Pilnīgs sabrukums! Ne tāpēc, ka man būtu nodarīts pāri, bet pārņēma dziļa identitātes krīze – kas tad es esmu? Tad sāku lēnām puzli likt kopā. Braucu uz Dzimtsarakstu nodaļu, uz arhīvu, un pamazām iestājās skaidrība. Pilnīgi viss bija nomainīts: ne tikai uzvārds un vārds, bet arī dzimšanas datums un tautība. Pat asinsgrupa pielāgota vecākiem. Kad to atklāju, iestājās neliels šoks! Manās dzīslās rit krievu un ukraiņu asinis, līdz ar to izskaidrojamāks kļuva mans jestrais, spēcīgais temperaments, kurš vada un virza uz priekšu.
– Vai meklēji savus bioloģiskos vecākus?
– Uzzināju, kas viņi ir, bet abi ir miruši. Man ir pusmāsa, kas uzauga bērnunamā. Arhīvā, kurā vērsos, strādāja zinoša un pieredzes bagāta sieviete. Viņa apjautājās, vai ar manu dzīvi viss ir kārtībā. “Jā,” es atbildēju, “ir gan. Man ir izdevusies dzīve.” – “Es tev palīdzēšu uzzināt, ko tu vēlies, bet pirms tam kaut ko pastāstīšu,” viņa teica un dalījās stāstā par advokātu, kas nācis noskaidrot par saviem radiniekiem. Uzzinājis un sameklējis viņus, bet radinieki sākuši zvanīt un prasīt naudu. “Es tev iedošu informāciju par māsu, bet tev jāsaprot, vai spēsi samierināties ar to, ko ieraudzīsi,” viņa teica.
Kādas desmit minūtes sēdēju, domāju un sapratu, ka nespēšu vis. Zinot savu raksturu un emocionalitāti, sastapties ar māsu, kas, teiksim, strādā uz Čaka ielas, laikam neesmu gatava. Man nepietiktu spēka. Sieviete arhīvā atrada īstos vārdus, lai mani rosinātu padomāt.
Sabruka viss mans ķermenis – līdz slimībām, līdz alerģijai. Es vairs nebiju gatava celties un iet tālāk.
– Kā tu tiki ārā no krīzes?
– Tas prasīja gadus. Tikai nupat – kādu gadu – esmu gatava sākt dzīvot. Nē, ne dzīvot – jo es to daru visu laiku! – , bet sākt dzīvot ar viengabalainības sajūtu. Esmu pilnībā pieņēmusi sevi, bet tas prasīja vismaz septiņus gadus.
Man daudzi, kuriem atklāju patiesību, teica: “Un kāda starpība? Adoptēja, nu un? Tev taču ir lieliski vecāki!” Bet runa nav par vecākiem – viņi ir fantastiski. Šis ir stāsts par identitāti, kuru piešķir, un man to piešķīra pilnīgi atšķirīgu, nekā tā iekšēji ir.
Izjūtu ļoti lielu pateicību savam otrajam vīram – viņš bija tik lielisks draugs! Es katru dienu turpināju iet uz darbu, darīju visu, kas jādara, būdama vadošā amatā, tad nācu mājās un asarās saļimu, bet viņš visu laiku bija līdzās. Sabruka viss mans ķermenis – līdz slimībām, līdz alerģijām. Es vairs nebiju gatava celties un iet tālāk. Tādos mirkļos ieraugi arī savu kapacitāti – tu sabrūc un celies, sabrūc un celies, un tāds ir šis ceļš. Svētīgs un vājprātīgi mokošs. Pieņemu, ka tādā bedrē var arī palikt, bet man laikam daba iedevusi spēku tikt ar to galā. Tieši ar šādu pārbaudījumu.
Krīzē man vajadzēja kaut ko, dēļ kā turpināt dzīvot. Es pametu savu labi apmaksāto vadītājas darbu un radīju savu uzņēmumu. Tagad tas aug, attīstās līdz ar mani un iemieso to, kā man iet.
– Vai tev ir sajūta, ka esi kaut ko nokavējusi vai palaidusi garām?
– Reizēm žēl, ka man jau tik daudz gadu! Saskaņa ar sevi varēja iestāties daudz ātrāk, un, pieļauju, arī dzīve tad būtu veidojusies citādi. Bet es pieņemu savu ceļu tieši tādu, kāds tas ir.
Bērns, kas dzīvo atbilstoši savam temperamentam un kura būtība netiek pārveidota, jūtas vērtīgs un svarīgs tāds, kāds ir. Tā man trūcis visvairāk. Kāpēc tu rīkojies tā; paskaties – cilvēki dara citādi, bet tu… Tas bija visgrūtāk. Man pašai bija jāsaprot, kā tikt atpakaļ pie sevis un saprast – es esmu atšķirīga, bet ļoti forša.
– Bet adekvātu sevis izjūtu var neielikt arī parastā ģimenē.
– Jā, var gan. Tomēr tas nav viens un tas pats. Ģimene ir dabisks spogulis, kurā tu skaties, ieraugot citos savas fiziskās īpašības un arī iztēlojoties sevi nākotnē – teiksim, cik liela augšu, vai būs tendence uzkrāt lieko svaru, vai agri nosirmošu – , bet es skatījos un redzēju neatbilstību.
Reizēm vecāki teica: “Nu, tu jau neesi tāda kā mēs. Re, kā tu vari, mēs gan tā ne!” Es visu laiku redzēju atšķirības, un neatbildēts palika jautājums, kāpēc esmu tāda. Piemēram, kāpēc mans raksturs ir pilnīgi pretējs ģimenei, kurā esmu uzaugusi; kāpēc mani uzmana tik strikti, lai gan zinu, ka esmu saprātīga un sevi briesmām nepakļautu. Kas man kaiš, kāpēc es nevaru būt tāda, kādai būt no manis gaida, kāpēc, kāpēc, kāpēc…
– Pagātne viņus spieda tevi turēt rāmī.
– Noteikti. Pēc tam viņi atklāja, ka baidījušies – es aiziešu pa savu bioloģisko vecāku ceļu un noraušos ar jestru dzīvesveidu. “Vai tad es tā uzvedos?” jautāju. “Nē,” skanēja atbilde. Bet viņi baidījās tik un tā. Rāmis, kurā mani turēja, man šķita netaisnīgs un, nezinot patiesību, kā vecāki jutās, pusaudžu vecums izvērtās mokošs. Tas jau tāpat, kā mēs zinām, nav viegls! Iespējams, tāpēc ātri – jau divdesmit gados – apprecējos un aizgāju no mājām. Mīlestība bija liela, bet, šķiet, es arī muku no ģimenes, lai atrastu savu es. Tomēr mieru atradu tikai caur patiesību.
Tagad reizēm, kad diskutējam, mammai saku: “Bet, mamm, es tāda esmu!” Mistiski, bet viņa pat nesaceļas pretī un piekrīt: “Jā, pareizi, tu jau tāda esi. Un mēs tevi mīlam.” Es apzinos, cik patiesībā esmu unikāla. Esmu uzaugusi latviskā ģimenē – tas ir kolosāls resurss! -, un krievu temperaments kopā ar latviešu mentalitāti radījis jaudīgu personību.
Lai cik mazs būtu bērns, kas nonācis ģimenē, viņš jau ir citāds un nekad nevarēs pilnībā atbilst savu vecāku prasībām.
– Kad tu svini savu dzimšanas dienu?
– Svinu abas. Ar vecākiem joprojām to atzīmēju viņu noteiktajā datumā – tā ir viņu un arī manas ģimenes dzimšanas diena. Bet savu īsto dzimšanas dienu svinu ar draugiem pusgadu vēlāk.
– Ja tu atrastos otrā pusē un pati būtu adoptējusi, ko tu sacītu savam bērniņam?
– Esmu daudz par šo jautājumu domājusi. Es būtu atklāta un teiktu jau pavisam mazam: “Mēs tevi ļoti mīlam. Tu radies citai sievietei, mēs tevi pieņēmām, bet tu esi mūsējais un vienmēr tāds būsi.”
Kad es uzzināju patiesību un sāku par to runāt, atklājās, ka daudzi par to bija lietas kursā – kaimiņi, radi, pilsētnieki! Teju vai visi zināja, tikai ne es. Pēc tam mammai sacīju: “Ja nu jūs būtu nomiruši, man būtu četrdesmit vai piecdesmit gadu, un es uzzinātu no kāda cita?! Es laikam neizturētu – lektu akā!” Būtu pavisam smagi.
Esmu par runāšanu, bet, jo ātrāk, jo labāk. Nav nekādu šķēršļu nebūt godīgiem. Tāpat kā bērns uzaug ar domu, ka viņam ir divas rokas un kājas, tā arī ar faktu, ka ticis adoptēts. Tieši tik vienkārši un dabiski. Tad garš ceļš atpakaļ pie sevis neseko.
Es ar bērnu runātu arī par zaudējumu un skumjām. Atklājot patiesību, saskāros ar sabiedrības un vecāku gaidām, lai nesēroju par nezināmiem ģimenes locekļiem – turklāt vēl tādiem, kuri mani pametuši! Kaut arī to neatceros, notikušais ir fakts – mani bērnībā atstāja, esmu zaudējusi ģimenes locekļus, un tas IR jāizsēro!
Maniem vecākiem padomju savienībā bija medicīnisks un juridisks atbalsts, bet ar to bija par maz. Viņi gāja ar milzīgu mīlestību, bet ne ar zināšanām – ko nozīmē paņemt tādu bērniņu, ar ko jārēķinās, kā audzināt. Lai cik mazs būtu bērns, kas nonācis ģimenē, viņš jau ir citāds un nekad nevarēs pilnībā atbilst savu vecāku prasībām. Man būtu gribējies, lai tolaik maniem vecākiem kāds būtu palīdzējis un stāstījis to, ko tagad stāstu es. (Acīs asaras.)
– Vai esi ar vecākiem iekšēji izlīgusi?
– Kādā brīdī man ļoti vajadzēja piedot dzīvei. Ne tiem, kas mani piedzemdēja un pameta. Ne tiem, kas mani pieņēma un nepateica. Bet – piedot dzīvei. Jo visvairāk dusmu un aizvainojuma bija pret to. Kāpēc tas noticis ar mani? Par ko man tas? Parādījās milzīga netaisnības izjūta. Miers radās tikai ar laiku.
Arhīvā lasīju vecāku iesniegumus adopcijai, rakstītus uz parasta līniju papīra. Viņi aprakstīja savu dzīvesstāstu; atklāja, ka nav izdevies tikt pie sava mazuļa dabiskā ceļā un ļoti vēlas bērniņu. Tas šķita pārpasaulīgi. Lasīju un raudāju. Mani vecāki īstenībā ir izdarījuši kaut ko kolosālu! Tik liela gatavība paņemt savā ģimenē bērniņu, kas būs viņējais mūžīgi! Nekādu šaubu. Paņemšu, audzināšu, un tas būs mans. Skaisti.
– Vai zini, kāds ir jūsu īstais satikšanās stāsts?
– Es atrados Kapseļu ielas bērnunamā. Viņi atbrauca, mamma mani ieraudzīja un teica: “Šī ir mana meita. Man nevajag nevienu citu. Es gribu viņu!” Bija iemesli, kāpēc mani nevēlējās dot, bet mamma iespītējās – nē, šī būs manējā! Tas man sniedza miera izjūtu, ka dzīvē viss saliekas tā, kā jāsaliekas. Ka pasaule ir laba un taisnīga, un esmu tur, kur man ir jābūt.
Tāda laba, tīra sajūta.
Man līdzi nomierinājās arī vecāki. Viņi vienmēr stāvējuši aiz manis kā mūris – par to vispār nebija šaubu! – , un tomēr starp mums valdīja neliels saspīlējums. Tagad, pēdējos piecos gados, attiecības ir sirsnīgas, dziļas un dziedējošas. Tā kā laiks ir nepielūdzams un mēs nezinām, cik mums tā atlicis, gribas ticēt, ka tik siltām attiecībām tā būs vēl daudz! Es pieņēmu viņus, un viņi pieņēma mani. Es to izteikti jūtu! Atklātība satuvina.
Mani meklējumi ir beigušies – esmu es pati un savu spēku pilnbriedā. Nesen manī atnākusi vēlme pēc sava bērniņa, kuram nespēju saņemties ļoti ilgi. Es apzinājos, ka nevaru neko iedot, kamēr vien neesmu izlīgusi ar savām saknēm. Tagad es varu. Ja būs lemts, man būs savi bērni, un, ja ne, es palīdzēšu citiem. Lai to darītu, man līdz šim pietrūka tikai viena – atļaujas būt sev pašai.
Teksts: Zita Vēvere
Ja esi pieņēmis bērniņu, grasies adoptēt vai pats esi atklājis šo faktu par sevi, Agate labprāt tevi atbalstīs. Zvani mums uz fondu PLECS pa tālruni 29119938, un mēs pastāstīsim, kā ar viņu sazināties.