Audžuģimene
Audžuģimene ir kā alternatīva ģimene bērniem, kam nepieciešama mīloša māja uz kādu laiku, kad viņi nevar dzīvot ar saviem īstajiem vecākiem. Tās ir ģimenes, kas uzņemas atbildību par bērniem, nodrošinot viņiem aprūpi un aizsardzību, lai bērni justos droši un mīlēti.
Saskaņā ar likumu, audžuģimenes ir svarīgi spēlētāji bērnu aizsardzībā. Tas nozīmē, ka audžuģimenēm ir jārūpējas par to, lai bērnu tiesības tiktu ievērotas, piemēram, rūpējoties par to labklājību un aizsargājot no jebkāda veida ļaunuma. Ja audžuģimene nespēj pildīt šos uzdevumus, var tikt pieņemts lēmums atņemt viņiem audžuģimenes statusu.
Audžuģimenei ir jānodrošina, lai bērns justos kā savā īstajā ģimenē, kas nozīmē rūpēties par viņu un aizsargāt viņu tā, kā to darītu viņu bioloģiskie vecāki. Tas ietver personības iezīmju ņemšanu vērā un vardarbības nepieļaušanu jebkurā formā.
Ja starp audžuģimeni un bērnu rodas komunikācijas problēmas, ir svarīgi meklēt speciālistu palīdzību, piemēram, psihologu vai bāriņtiesas atbalstu, vai pat lūgt bāriņtiesu nodrošināt bērnam citu aprūpes veidu.
Aizbildniecība
Aizbildnība ir veids, kā kāds cits pieaugušais oficiāli rūpējas par bērnu, ja bērna vecāki to nevar darīt. Svarīgi, ka aizbildnis darbojas kā bērna vecāku aizvietotājs, palīdzot bērnam ar visām tiesiskajām lietām, jo bērns pats par sevi nevar pieņemt oficiālus lēmumus.
Starptautiski noteikumi saka, ka vecākiem vai, ja nepieciešams, oficiāliem aizbildņiem ir galvenā atbildība par bērna audzināšanu un attīstību, un viņiem vienmēr jārīkojas, lai vislabāk aizsargātu bērna intereses.
Par aizbildni parasti kļūst kāds no bērna tuvākiem radiniekiem. Aizbildnība tiek īstenota, lai aizsargātu bērna labklājību un intereses, kad bērna bioloģiskie vecāki to nevar izdarīt. Tas ir pienākums, ko pilda aizbildnis, strādājot ar pašvaldību un šāds statuss oficiāli noteikts caur bāriņtiesu.
Ja bērna vecākiem atjauno tiesības rūpēties par bērnu, aizbildnis pārstāj pildīt savas aizbildnības funkcijas, un šīs publiskās tiesiskās attiecības beidzas.
Adopcija
Adopcijas galvenais mērķis ir nodrošināt bērnam mīlošu un stabilu ģimeni, kurā viņš var augt un attīstīties. Tas nav veids, kā piepildīt pieaugušo vēlmi pēc bērna, bet gan veids, kā dot bērnam ģimeni, kas viņa labklājību liktu pirmajā vietā. Svarīgi, ka bērna intereses un tiesības ir svarīgākas par jebkuru pieaugušo vēlmi adoptēt.
Lai adoptētu bērnu, nav pietiekami vienkārši nodrošināt viņam materiālas vajadzības. Bāriņtiesai ir jāpārliecinās, ka starp adoptētājiem un bērnu ir izveidojušās īstas vecāku un bērna attiecības, un ka adoptētāji var nodrošināt bērnam mīlestību un sapratni pilnu vidi. Tas nozīmē, ka adoptētājiem jāprot rūpēties par bērnu, ņemot vērā viņa individuālās vajadzības un intereses, lai veicinātu viņa labklājību.
Adopcija ir process, kurā vienmēr jāņem vērā bērna labākās intereses. Tas nozīmē, ka ne jau pieaugušo vēlmes, bet bērna labklājība ir visu lēmumu pamatā. Adopcija izveido tādas pašas tiesības un pienākumus starp adoptētāju un bērnu, kā tas ir starp bioloģiskiem vecākiem un bērnu, tādējādi izbeidzot visas tiesiskās un faktiskās attiecības starp bērnu un viņa bioloģiskajiem vecākiem un radiniekiem. Adopcija ir svarīgs tiesisks akts, kas skar visus aspektus bērna dzīvē.