Daudzi no mums noteikti atceras mulsumu un satraukumu, ko vidusskolā radīja vecāku, radinieku un skolotāju uzstājīgie jautājumi – vai jau esi izlēmis, ko darīsi pēc skolas beigšanas, vai jau zini, par ko vēlies dzīvē kļūt… Turklāt tie tika uzdoti tādā nopietnībā, it kā šis lēmums uz visiem laikiem un neatgriezeniski izšķirs mūsu likteni. Tikai vēlāk pieaugot, mēs sapratām, ka šīs izvēles ne tuvu nav bijušas fatālas un neatgriezeniskas, un, ka mums šajā dzīvē ir dotas daudzas iespējas. Arī kļūdīties un sākt visu no jauna.
Ja mūsu vecāki un vecvecāki tika audzināti ar domu, ka katram sabiedrībai derīgam cilvēkam ir jāizvēlas profesija visai dzīvei, un nereti arī viena darbavieta visam mūžam, tad mūsdienās tas pat gribot vairs nav iespējams. Kopš pēdējās desmitgadēs apgriezienus uzņēmusi robotizācija un digitalizācija, bet jaunas darbavietas un profesijas rodas un pazūd vismaz reizi piecos gados, pat viskonservatīvākajiem no mums ir skaidrs, ka nekas darba tirgū vairs nav un nebūs uz mūžu. Turklāt lielu daļu līdzšinējo rutīnas darbu aizstās roboti, bet demogrāfijas izmaiņu dēļ mums darba tirgū visiem nāksies strādāt vismaz 50 gadus. Tas nozīmē, ka dzīves laikā, iespējams, vismaz 3-4 reizes nāksies mainīt profesiju un nepārtraukti apgūt jaunas prasmes.
Sistēmas prioritātei jābūt bērna spējai attīstīties ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka nevaram tikai dzīt bērnam iekšā visu nepieciešamo eksāmeniem. Mums ir jāņem vērā, ka ik pa laikam viņam var būt no visa emocionālā pārslodze.
Citādāk mēs radīsim paaudzes, kas pēc skolas beigšanas nespēs iet jaunus izaicinājumus, jo būs izdeguši. Cik no mums vidusskolas durvis neaizver ar vārdiem – “nekad vairs mūžā”?
Turklāt šādus vārdus jūs dzirdēsiet gan no skolas lielākajiem delveriem un tiem, kuru mācību sekmes nav bijušas pašas labākās, gan klases izcilniekiem vai paraugbērniem. Tas tāpēc, ka bieži vien mēs pat nenojaušam, kā patiesībā bērni skolā jūtas. To bieži nezina ne vecāki, ne skolotāji, ne vienaudži, bet šī pieredze turpina ietekmēt visu mūsu pieaugušā dzīvi un attiecības ar mācīšanos.
Protams, ka mūsdienu skolās bērnu un pusaudžu labbūtībai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanībā nekā jebkad agrāk, tomēr joprojām Latvijai ir vieni no Eiropas Savienībā vājākajiem rādītājiem daudzos ar skolas vecuma bērnu emocionālo veselību saistītos rādītājos. Piemēram, mūsu valstī ir viens no augstākajiem narkotisko vielu lietošanas un mobinga izplatības rādītājiem starp skolēniem, un tajā pašā laikā nepietiekams speciālistu skaits un reģionālā nevienlīdzība pakalpojumu pieejamībā.
Fondam PLECS aizvadītajā mācību gadā bija unikāla iespēja 15 Latvijas skolās testēt digitālo atbalsta rīku audzināšanas darbā EMU: Skola, kuras pamatā ir Harvardas Universitātes Bērnu attīstības centra izstrādāta pieeja.
Pilotprojektā piedalījās vairāk nekā 4600 skolēnu un 4700 vecāku, kā arī 342 pedagogu un gandrīz 100 skolu direktoru un atbalsta personāla.
Pilottesta laikā ieguvām ne tikai kvantitatīvus, bet arī kvalitatīvus datus par to, kā pašlaik jūtas skolēni. Pirmais secinājums – Covid-19 pandēmija un attālinātās mācības ir būtiski ietekmējušas skolēnu labbūtību, un mums ir nopietns pamats satraukties par to, kas notiks tālāk. Tikai 50% skolēnu ir sabalansēts mācību režīms, bet 30% skolēnu ir pārslogoti, savukārt par 20% skolēnu ziņu nav. Bieži vien lielāku stresu izjūt skolēni ar labām sekmēm, tāpēc nereti viņu emocionālās grūtības gan vecāki, gan skolotāji pamana novēloti.
Ilustrācijai vienas skolotājas teiktais pēc EMU: Skolas skrīninga rezultātu ieraudzīšanas: «Tieši mani labie, klases izcilie trīs bērni ir trauksmes stāvoklī. Viņi ir pilnīgi pārmācījušies, ar trīcošām rokām. Sazvanīju, un mēs visu pārrunājām. Vienā ģimenē izmisums, bērns vispār neguļ – tikai mācās, lasa, raksta. Par to skolā nezināja neviens, atzīmes labas, stundas nekavēja. Arī man kā klases audzinātājai ne bērns, ne vecāks nebija iepriekš pateicis…»
Otrs secinājums – skolās ir milzīga vēlme darīt un palīdzēt, bet trūkst resursu un atbalsta audzināšanas darbā, bet vecākiem laika un zināšanu par bērnu emocionālo vajadzību apzināšanu. Jo vairumā gadījumu skolēni ir ļoti atklāti par savām sajūtām, tikai bieži vien neviens par tām nejautā… «Ja mēs jauniešus nestrostējam par atzīmēm, neprasām par sekmēm, bet jautājam par to, kā viņi jūtas, kāds ir mērķis mācībām, kā patīk – tad tā saruna pilnīgi citādi virzās. Tad jaunieši ļoti atklāti stāsta lietas, kuras nav pat domājuši sākumā teikt. Ļoti bieži viņiem vienkārši vajag parunāšanos,” atzīst vienas no pilotskolas atbalsta personāla pārstāvjiem.
Un tā es varētu turpināt uzskaitīt gan trūkumus, gan pozitīvās lietas, kas jau paveiktas skolu sistēmas reformēšanā. Tomēr, manuprāt, svarīgi ir šo viedokli noslēgt ar atgriešanos pie lielā mērķa – Latvijas valsts un katra tās iedzīvotāja konkurētspēja šodien un nākotnē.
Un pašlaik fakti nav iepriecinoši. Jau pašlaik Latvijas darba tirgū ir strukturālas neatbilstības, jo vienlaikus ir liels skaits brīvu darbvietu un arī bezdarbnieku. Tam iemesls ir pavisam vienkāršs – bezdarbnieku prasmes neatbilst tām prasmēm, kuras ir nepieciešamas, lai aizpildītu brīvās darbvietas. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas 2020. gadā izstrādātajām darba tirgus prognozēm darbaspēka ar pamata un vispārējo vidējo izglītību pārpalikums līdz 2027. gadam varētu pārsniegt 79 tūkstošus (19 tūkstoši ar vidējo vispārējo izglītību un 60 tūkstoši ar pamatizglītību).
Lūk, un šī jau, manuprāt, ir problēmas sakne. Tāpēc mūsu kopīgs uzdevums ir veidot daudz pieņemošāku un līdzjūtīgāku mācību vidi un savstarpējās attiecības, kas palīdz izaugt pašapzinīgiem un visu mūžu mācīties spējīgiem cilvēkiem, kas ir zināšanās balstītas sabiedrības un valsts pamats.