Autors: Jānis Erts
Investēt bērnos – gudrākais, ko varam darīt, lai Latvijai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību. Tāpēc valsts līmenī sistemātiski jāseko līdzi šķērLatvijas skolās beidzies mācību gads. Pirmais mācību gads, kas Covid-19 pandēmijas iespaidā teju pilnībā pavadīts attālināti. Kā jau pienākas, skolēni (lasīt – un arī vecāki) saņems liecības un savu sekmju novērtējumu – atzīmes.
Teicamniekus vecāki vedīs uz kafejnīcu, bet slinkākajiem ieteiks saņemties vai sūtīs uz vasaras darbiem. Visu zināšanas būs izmērītas un kļūs par daļu no bezkaislīgas skolu statistikas. Bet tas, kas netiks atspoguļots atzīmju tabulās un, iespējams, paslīdēs garām, ir mūsu bērnu un jaunieši emocionālais stāvoklis un labbūtība šeit un tagad, cena, ko viņi maksā, lai atbilstu izglītības standartiem un sabiedrības gaidām.
Realitāte ir skaudra. Šobrīd daudzi bērni un jaunieši Latvijā faktiski tiek norakstīti, jo viņu problēmas tiek pamanītas pārāk vēlu, kad tās jau ir grūti un dārgi risināmas.
Piemēram, valstī ir vairāk nekā 3000 bērnu, kuri skolā tiek atstāti uz otru gadu, 1100 bērnu, kuri neturpina mācības pēc 9.klases, 10% 15gadnieku, kuru lasītprasme nesasniedz viņu vecumam atbilstošo līmeni, 1600 bērnu, kuri ilgstoši kavē skolu, bērni un jauniešu, kuri ir atkarīgi no dažādu vielu lietošanas, jaunieši cietumos…
Katrs bērns un šāda ielaista problēma ir nesekmīga atzīme ne tikai vecākiem vai pedagogiem, bet visai sabiedrībai un Latvijas bērnu izaugsmes atbalsta sistēmai. Tās ir sekas tam, ko būtu bijis iespējams pamanīt un risināt daudz ātrāk un efektīvāk. Piemēram, citās valstīs jau agrīni, sākot ar bērnudārza vecuma un skolas pirmajiem gadiem, ir ieviesti dažādi skrīninga instrumenti, kas ļauj novērtēt bērna attīstību un sekot būtiskāko prasmju attīstībai. Diemžēl Latvija tikai pēdējos gados ir sākusi domāt par līdzīgu risinājumu ieviešanu.
Kopā ar atbildīgajām ministrijām un praktiķiem organizācija PLECS ir uzņēmusies rast atbildes uz ilgstoši neatrisinātajiem jautājumiem par sistēmas dalībnieku lomu un atbildību sadalījumu, lai jau 2025. gadā sistēma var atbalstīt katru bērnu un ģimeni Latvijā. Mēs ticam, ka mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas ļauj praktiski saslēgt kopā visus sistēmas spēlētājus – skolas, ģimenes ārstus, pašvaldību sociālos dienestus, policiju utt. – lai tie varētu sekot līdzi Latvijas 359 000 bērnu izaugsmes ceļam un sniegtu atbalstu, kad nepieciešams.
Tā kā Latvija ir maza valsts ar negatīvu demogrāfisko tendenci, katra bērna neizmantotais potenciāls nākotnē arvien vairāk būs jūtams mūsu attīstības rādītājos.
Tā kā Latvija ir maza valsts ar negatīvu demogrāfisko tendenci, katra bērna neizmantotais potenciāls nākotnē arvien vairāk būs jūtams mūsu attīstības rādītājos. Tāpēc investēt bērnos – gudrākais, ko varam darīt, lai Latvijai nodrošinātu ilgtermiņa attīstību. Veidojamās sistēmas centrā ir jābūt bērnam un viņa vajadzībām. Turklāt mērķis ir panākt, lai esošās piecas jomas – izglītība, veselība, labklājība, tieslietās, iekšlietas – strādā kā vienota bērnu labbūtības sistēma.
Pateicoties vairāku ministriju izpratnei un atbalstam ledus ir sakustējies, pašlaik sadarbībā ar Labklājības ministriju notiek darbs pie jaunas integrētas sistēmas. Būtiski uzsvērt, ka šīs jaunās sistēmas iecere netop “tukšā vietā”, bet gan ir nākamais attīstības lēciens vairāk nekā pirms 10 gadiem izveidotajai Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmai (NPAIS), kura diemžēl nav sasniegusi tās izveides mērķis – veicināt sadarbību dažādo bērnu tiesību aizsardzības institūciju starpā un palīdzētu atklāt sistēmas “vājos posmus”.
Vienlaikus sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju 15 Latvijas skolās tiek pilotēts PLECS izstrādāts digitāls atbalsta rīks skolotājiem un vecākiem, kas ļauj sekot līdzi bērnu emocionālajām vajadzībām skolā. EMU:Skolas pamatā ir jaunākie zinātniski pētījumi, kas pierāda, ka, atbalstot bērnu emocionālās vajadzības, būtiski uzlabojas arī mācību sniegumi. Tas nozīmē, ka skolēnu emocionālā labsajūta un atzīmes ir vienlīdz svarīgas.
EMU:Skola palīdz saprast, vai bērns šobrīd spēj pilnvērtīgi iesaistīties mācību procesā, vai viņam nepieciešams neliels papildus atbalsts, vai arī bērnam šobrīd visa ir par daudz un ir svarīga papildus uzmanība.
Pilotprojekts, kas beigsies šogad jūlijā, jau guvis lielu skolu atsaucību – tajā ir iesaistījušies vairāk nekā 67% attiecīgo izglītības iestāžu bērnu un jauniešu un 75% vecāku, kā arī 277 klašu audzinātāju, ļaujot novērtēt gandrīz 5400 bērnu emocionālās vajadzības. Īsā laikā tas būtiski veicinājis izglītības iestāžu, skolotāju un vecāku izpratni par bērna emocionālajām vajadzībām, rosinājis sadarboties un veidot vienotu skolēnu atbalsta sistēmu. Bet pats galvenais – pilotprojekts ir palīdzējis gan skolām, gan vecākiem apjaust jautājuma nopietnību un mērogus. Skolēnu aizpildītie testa rezultāti parāda, ka līdz pat 1/5 jau šobrīd potenciāli ir būtiskas emocionālas vai uzvedības grūtības, kuras nepieciešams nekavējoties risināt.
Būsim godīgi, vairums pedagogu, skolēnu un vecāku brīvlaiku šogad gaida vairāk nekā Ziemassvētkus vai Jauno gadu, cerot, ka vasara pati no sevis atrisinās visas (vai vismaz daļu) samilzušās problēmas… Negribu nevienu sarūgtināt, bet tā tas nebūs!