Ir kāds stāsts, ar kuru grāmatā “Mindsight” dalās zinātnieks Daniels Sīgels.
Sarunās ar kolēģi Rebeku viņš uzzinājis, ka sieviete ir augusi septiņu bērnu ģimenē, viņas māte bijusi alkoholiķe, savukārt tēvs cietis no bipolārajiem traucējumiem, un bērnu dzīve ritējusi pilnīgā haosā. Naktīs, kad vecāki trakojuši, bērni, cits citu apskāvuši, slēpušies bēniņos, un vecākā māsa lukturīša gaismā jaunākajiem stāstījusi pasakas.
“Dzīve bija īsta elle, un mums nebija ne jausmas, vai mēs no šī murga kādreiz atgūsimies,” pārdzīvoto Sīgelam raksturoja Rebeka.
Neparastākais Danielam Sīgelam šķita kas cits – viņa kolēģe bija pārsteidzoši mierīga: viegli tika galā ar sarežģītām situācijām un mierpilno pozīciju nezaudēja pat stresa mirkļos. Zinātnieks nenocietās un uzdeva jautājumu – kā gan, ņemot vērā bērnībā piedzīvoto haosu un bailes, viņai ir izdevies izaugt tādai?!
Vienīgi tad, ja mūs sajūt, varam sākt sevi sajust paši.
Un, lūk, ko Rebeka atbildēja.
“Nebija viegli, bet mani glāba vecākā māsa un mammas māsa – tante Debija. Viņa man palīdzēja aptvert, ka neesmu jukusi. Arī tajos brīžos, kad nevarēju viņu satikt, es zināju, ka vienmēr esmu viņas sirdī.”
Sīgels nekad neaizmirsa frāzi “būt kāda sirdī”. Tieši tas Rebekai izrādījās izšķirīgi.
Tikai pēc vairākiem gadiem viņš uzdūrās pētījumiem, kas pierādīja, cik attīstībai svarīgas vismaz vienas labas attiecības – tikai, ieņemot vietu cita cilvēka iekšējā pasaulē, cilvēks var atplaukt un iegūt emocionālu stabilitāti. Arī neironu ķēdes, kas aptver sirdi un no tām tālāk stīgo pa visu ķermeni, ir cieši saistītas ar rezonējošajiem kanāliem smadzenēs. Vienīgi tad, ja mūs sajūt, varam sākt sevi sajust, regulēt un pielāgoties dzīvei arī paši.
Citiem vārdiem sakot – mēs esam glābti, ja bērnībā piedzīvojam vismaz viena cilvēka mīlestību.
Ar līdzīgu vadmotīvu – “ikviens bērns ir viena gādīga pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta” – 23. novembrī noritēja Kristīgās Alianses bāreņiem konference, kurā piedalījāmies arī mēs, PLECS – Aija Zosule un Līga Tetere. Stāstījām par dažādiem ceļiem, kā kļūt par izšķirīgo cilvēku kāda bērna dzīvē – no viesģimenes vai brīvprātīgā bērnunamā līdz pat adoptētājam.
Te nu tā ir – iespēja katram iesaistīties kopīgajā dejā, kura bērniem ļautu izaugt par emocionāli veseliem un laimīgiem cilvēkiem.
Uz tikšanos Valmierā!