Vieta: PLECA satikšanās pasākums
Laiks: piektdienas vakars
“Ja varu tev vaicāt… Cik ilgi jau esi bērnunamā?”
“Sešus gadus.”
“Cik?!”
Šķiet, ka esmu pārklausījusies. Sešus! Skatoties uz līdzsvaroto J., tas liekas neticami. Parasti tik ilga pieredze aprūpes iestādē salauž, vismaz aizlauž, bet te – miers acīs!
Jau brīdi stāvam nostāk no citiem un runājamies.
Pār lūpām neviļus pasprūk viens no dīvainākajiem jautājumiem, kādu varētu uzdot, – “kā tas ir: būt bērnunamā”. (Atbilde taču ir skaidra! Visi to zina! Tā nav vieta, kur augt un uzaugt! Bet jautājums jau palaists pār lūpām, atpakaļ neiedabūt…) Tikai pēc mirkļa, klausoties 12 gadus vecās J. teiktajā, saprotu, ka impulss bijis īstais. Viņai ir, ko pastāstīt.
Tiem, kuri ievēro noteikumus, iet labi, viņa saka. Ja ne, ir ierobežojumi, piemēram, atņem kabatasnaudu. Tā kā viņa no savas deviņus eiro lielās mēnešnaudiņas sakrājusi viedtālrunim, ir skaidrs, ka viņu sodi nav skāruši. Pat mācīties viņai patīk. Un sportot – J. kopā ar komandu savā vecuma grupā uzvarējušas Latvijas čempionātā futbolā. Arī ar dzīvošanu J. jūtas apmierināta – abām ar vecāko māsu ir viena istaba. Strīdi gan gadoties, bet ātri salīgstot. “Zini, kā ir – tajā brīdī tas šķiet pasaules gals, bet patiesībā jau sīkumi vien pamatā bijuši,” viņa pasmejas, un brīdi mēs runājam par to, ka līdzīgi var teikt par daudz ko dzīvē.
Viņi domā, ka bērnunams ir kaut kāds cietums, ka mūs tur ieslodzījumā, ka mēs esam slimi! Katru reizi, kad ņirgājās, es neklusēju.
“Klau, man šķiet, ka tu esi prātīga, mērķtiecīga un bērnunamā jūties tīri labi… Tāpēc es tev vaicāšu – vai tu gribētu nonākt ģimenē?”
“Jā, es gribētu. Tik un tā gribētu.” Viņa apņēmīgi pamāj. Sejas izteiksme kļūst citāda, parādās ilgas.
Tikai skolu mainīt gan J. nevēlētos, viņa aši piebilst. Pielikusi lielas pūles, lai izkarotu savu vietu klasē un tiktu pie draugiem. No sākuma visi ņirgājušies. “Viņi domā, ka bērnunams ir kaut kāds cietums, ka mūs tur ieslodzījumā, ka mēs esam slimi!” J. balsī parādās taisnīgs sašutums. “Katru reizi, kad ņirgājās, es neklusēju. Audzinātāja man palīdzēja, runāja zem četrām acīm ar viņu vecākiem, un tagad tas ir pilnīgi mainījies. Jā, skolu un draugus man zaudēt negribētos.”
Iespēju nonākt ģimenē nesen apspriedušas ar māsu. Ja ņemtu tikai J., bet abas kopā ne, tas būtu bēdīgi, bet māsa samierinātos – ar nosacījumu, ka tikties varētu. Savukārt gadījumā, ja īstenotos sliktākais scenārijs, proti, neviena ģimene tā arī neparādītos, par abām, kļuvis pilngadīgs, rūpes uzņemtos vecākais brālis.
“Kā tev šķiet – viņam tas būtu pa spēkam?”
“Jā, noteikti!” J. sparīgi pamāj ar galvu. “Viņš jau tagad mācās profesiju. Viņš mums teica – kad ies grūti, darīs visu, ko var, lai mēs ar māsu to nejustu. Jo viņam galvenais, lai mēs būtu laimīgas.”
J. mierpilnās acis ir kļuvušas spodrākas. Manas arī.
Viena saruna. Tik daudz tēmu, par kurām domāt.
Bērns, kuru liktenis pirms sešiem gadiem iemetis aprūpes iestādē, rīkojas dzīvesgudrāk par daudziem pieaugušajiem – nevienu nevainojot, pieņem to, ko nav iespējams mainīt, maina to, kas ir viņas ziņā; iet uz priekšu un pāri visam vēl arī saglabā dziļu cilvēciskumu!
Ko varam darīt mēs, PLECS? Salīdzinot ar to, ko paveikusi pati J., – mazumiņu. Dalīties ar šo stāstu – apliecinājumu cilvēkbērna lielajam spēkam – un darīt visu, kas iespējams, lai J. un viņas māsai atrastu mīlošu ģimeni.
Novēliet izdošanos!